It's like looking down the barrel of a gun...

(Par dzīves tumšo pusi)

I.

Veikalu ķēdes "Morrison's" gaļas pārstrādes uzņēmumā (Bez kautuves, kā es indīgi piezīmēju savam eksam, citādāk man droši vien nāktos iepazīties arī ar šo gaļas pārstrādes uzņēmuma daļu, jo es, kā tā saucamais "flexible worker", esmu strādājusi visur - no čikena sākotnējās apstrādes līdz cepšanas procesam, pie šķinķu masas sagatavošanas un ievalcēšanas plastikas maisos, "cured" meats sagaršvielošanas, produkta salikšanas pakās uz sagriešanas līnijas un, visbeidzot, iepakošanas kastēs.) ir divas maiņas - proti, Days/Dienas/Rīta un Twilight/Vakara. Kāds pavisam noteikti ir sagājis sviestā vai nu no vampīru sāgas, vai arī no "Dārzeņa". Vai gluži vienkārši gribējis būt superoriģināls - lai mums, lūk, būtu tā, kā nav nevienam citam.

Vispār šī tendence ir vērojama arī citur. Piemēram, tā saucamajam "LLOP", man šķiet, ka latviešu valodā tam varētu atbilst nosaukums "elektrokārs", es esmu dzirdējusi vismaz trīs nosaukumus. "Exton" siera pārstrādes uzņēmumā, kur es biju uz "induction" (jeb iepazīstināšanu ar uzņēmuma darbību un testēšanu, lai pārbaudītu, vai es esmu šim darbam piemērota) kādu brīdi atpakaļ, mums stāsta par krāsām, kas tiek izmantotas "High Care", kur reālais produkts tiek fiziski šķēlēts un likts pakās, tāpēc jebkādas novirzes no noteiktajiem parametriem var ietekmēt tā garšu, smaržu, utt, un "Low Risk", kur tas nav tik būtiski,  specapģērbos, biedrs stāsta: "Redz, parasti "High Care" matu tīkliņu marķējums ir sarkans, un "Low Risk" – zils. Taču mums..." šeit viņš ietur vismaz 10 sekunžu pauzi - un še es neviļus atceros E. Pāvulu no filmas "Teātris", - jo ilgāka pauze, jo labāks aktieris. "...Mums viss ir otrādi!!!" viņš starojot paziņo.

Es gan neredzu pamatu šai sajūsmai, jo arī "Morrison's" matu tīkliņu krāsa atšķiras - "High Care" valkā baltus, bet "Low Risk" - zaļus matu tīkliņus. Taču ne par to ir runa. Šeit, tāpat kā citur, eksistē vārdos neminēta diskriminācija pēc tautības pazīmes - lai dabūtu pastāvīgu darbu vai kaut kontraktu, tev ir vēlams būt polim. Un angļu valodas zināšanas nav pat nepieciešamas. Tā ir bijis visur, kur man gadījies pastrādāt. "Finlejas puķītēs" pat runāja, ka tur strādājošie lietuvieši mācoties poļu valodu, jo, redz, kas nerunā poļu mēlē, tas neesot cilvēks. Tā varētu būt taisnība, jo toreiz kāda dāmīte no zemākās priekšniecības man viennakt izteica savu neapmierinātību ar faktu, ka es nesaprotot poļu valodu. Angliski gan viņa visneapburošākajā Tērnera stilā nebija spējīga izstostīt pat vienkāršu nepaplašinātu teikumu bez kļūdām. Izskatījās, ka viņa to bija mācījusies pēc izslavētās Šveices metodes. “Cold out, eat in...”

Manas līnijas priekšnieks, šķiet bija, ja atceros pareizi, vārdā Bogdans, un viņa akcents bija īpaši briesmīgs. Savā galvā viņš bija izdomājis, ka es neprotu angļu valodu, tāpēc ar mani centās runāt lauzītā krievu valodā. Kas izklausījās visnotaļ komiski, bet nu paslavēsim puisi par labo gribu un pūlēm. Kādu nakti, kad pats kaut ko bija salaidis dēlī, kura puķe pēc kuras un kā uz līnijas jāliek, pienāca pie manis, jo, redz, tieši man bija nagos tās musturu jaucējas puķes, un sāka visā galvā aurot: "Kurva, ko tu dari?!!!" Es tā mierīgi pagriezos pret viņu, ap diviem naktī ir kaitīgi uztraukties, un apvaicājos, ko tad viņš pats, idiots, iepriekš bija teicis, un piemetināju: "К твоему сведению, я могу быть только блядю обыкновенной..." Krievu lamuvārdus viņi lielāko tiesu visi zin, kaut arī daļa pielieto tos šķībi un nevietā, un, kad tie sāk iet roku rokā ar poļu pašu rupjībām, rodas sajūta, ka es esmu nonākusi "к блатным".

Un tas nebūt nav pārspīlējums. Tāpēc es mierīgu sirdi varu rakstīt, ka, piemēram, "Iceland" fabrīķa kantīnē "pirmais galds" vienmēr ir poļu. Es apzināti lietoju šo nosaukumu, jo dažas "dāmītes" izskatās un izklausās tādas, kā natūrā izbēgušas no zonas. Tā valoda, spiedzieni, ķērcieni un atbaidošie zaļi sarkanie vulgārie rozočku ar ērkšķiem tetovējumi, šķiet, pieklājīgākā vietā nemaz neierakstās. Es pati esmu spējīga lietot attiecīgo leksiku - parasti krievu un angļu valodās, tad, kad es esmu melni nokaitināta, tomēr, vienkārši runājoties un, cik nu pēc izskata var spriest, esot pilnīgi un starojoši apmierinātai ar dzīvi un stāstot par veiksmīgi aizvadītajām brīvdienām, cik nu es no tās poļu valodas spēju nojaust, man katrs trešais vārds pavisam noteikti nebūs: "Блядь!". Tobiš, "kurva". Tas neviļus liek izdarīt zināmus secinājumus par kontingentu.

Jāteic, ka tajā īsajā brīdī, ko es nostrādāju "Iceland", vienīgie normālie cilvēki, ar kuriem man sanāca kontaktēties, bija angļi. Laipni, ieinteresēti un kas kaut ko centās paskaidrot. Polieties visas staigāja ar mākoņos iedurtiem deguniem, vīpsnāja, ja pārvaicāja ko un kā, un sprausloja kā aizkaitināti kaķi, ja kaut kas nebija, kā vajag.

Čelsija, meitene nedaudz pāri divdesmit gadiem, strādā "Iceland" uz 7. pakošanas līnijas. Viņas uzdevums ir 8 stundas diendienā likt ēdiena pakas aploksnēs. To viņa dara apbrīnojamā ātrumā, viņa tur strādājot jau astoņus mēnešus. Darbs viņai nepatīk, taču nauda ir nepieciešama. Viņai ir maniere brīžam iedziedāties: "Ice, ice baby..." Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar viņas darbavietu. Reiz viņa teica kādam citam, kas bija pienācis pie galda, sarunas sākumu es nedzirdēju, jo vienkārši neklausījos, taču, cik noprotams, viņi iesmīkņāja par kaut kādu "Iceland" reklāmu. "I am living a dream," Čelsija zobgalīgi noteica, veikli iemetot ēdiena iepakojumu aploksnē. Es izdzīvoju sapni.

Es savu "sapni" izdzīvoju visai ātri. Nezinu, vai tā bija tikai sakritība, vai arī likumsakarība, taču, kopš tās dienas, kad es jūnija sākumā oficiāli izvācos no aģentūras mājas un pārvācos pie sava puiša, mani pārstāja aicināt uz darbu. Citiem, ko es pazīstu, darbs "Iceland" beidzās pāris nedēļas vēlāk. Un nedomāju, ka es esmu daudz neizdarīgāka un slinkāka par kādu pusaizmigušu melno. Bet tos jau nekādā ziņā nedrīkst diskriminēt.

"Frēzerā" bija kāda melnā, kas pāris gadījumos pakošanā strādāja ar mani vienā ejā. Lai tevi paturētu darbā vajadzēja iepakot 46 vienības stundā, neatkarīgi no tā pasūtījumos ir tikai vieninieki, vai arī vairākas preces, kas iet vienā kastē, maisā. Tātad katras vienības iepakošanai tev ir dots nedaudz vairāk par minūti. Viņa vienmēr cēla traci, ja viņai pienesa grozu ar vieniniekiem, divniekiem vai pat trijniekiem. "Nē, es to neņemšu! Tā ir diskriminācija!!! Es sūdzēšos!!!" Tāpēc es vienmēr iesmīkņāju, ka baltos diskriminēt nav iespējams.

Kaut arī viņai pa daļai ir taisnība. Tie, kas tur ir strādājuši, sapratīs, ko es domāju. Tā kā "Frēzera" vadība, iespējams, uzskata, ka jāpastāv zināmai vienlīdzībai, kā viņi to sauc "The Equal Opportunities Policy", tikai, khm, citā sakarā - neviens nevar tā iet un vienkārši paņemt kādu no groziem ar pakojamām precēm, tos tev pienesīs speciāli nozīmēti cilvēki - "fīderi" jeb tā saucamie "grozu pienesēji", un tam biedram parasti ir pie dirsas, vai viņš tev piespēlē grozus ar čupu vieniniekiem, piemēram, ar zābakiem un kurpēm, my fucking worst favourite nightmare, vai plīstošiem krāmiem, kuru iepakošana prasa vairāk laika, vai arī kādu "multipack" variantu, piemēram, ar viegli pakojamām drēbēm... Būsim godīgi, satriecoši labie rezultāti pamatā tiek sasniegti, ja ir pazīstami grozu pienesēji. But, kā teiktu Alekss Tērners, that's not my headache.

II.


"Puis, darbā neskaties uz mani ar tādām apnarkotām acīm, jo šādi jebkurš viegli nopratīs, kas tev prātā," rakstu Feisbukā pazīstamam čalim no “Morrison's”. Tad pametu acis uz desktopa bildi un saprotu, ka tādos gadījumos, laikam, nekas nav darāms – tas vienkārši ir jāpārdzīvo. Un kļūst maķenīt labāk, ja neviens tev nepārmet, ka tu uzvedies vai izskaties kā nepilnīgs. Taču es viņam esmu likusi pie sirds, ka viņam nekas nespīd. Nespīd un viss. Sorry, love (Nezinātājiem paskaidroju, ka Britos, augstāk uz Ziemeļiem, tā ir parasta uzruna, kam ar jūtām parasti nav nekāda sakara. Taču pastāv iespēja lietot to divdomīgi. Šis gan nav tas gadījums.), man jau ir puisis...

Paziņa ir oficiālajā "Morisona" šatu sarakstā. Iepriekš viņš ir strādājis caur to pašu aģentūru, caur kuru es tagad, un, kā viņš man paskaidroja, arī pret angļiem/britiem tā aģentūra izturas kā pret pilnīgiem mēsliem. Bet, nu, viņam paveicās, ka pēc 8 mēnešiem tika piedāvāts pastāvīgs darbs.

Tātad es viņam atbildu uz viņa komentu, ka darbs droši vien būšot. Pēdējās pāris nedēļas es esmu strādājusi tikai vienu dienu nedēļā. "Cerēsim naivi, ka tev ir taisnība, kaut arī, patiesību sakot, es neesmu tik droša par to. Tādā gadījumā šī nebūs pirmā reize, kad uzņēmums atkratās no liekā darbaspēka, un, kā likums, pirmie zem naža ies aģentūru cilvēki. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, jāteic, ka šodien es piedzīvoju kaut ko interesantu. Viens no biedriem, kas parasti veic strādājošo atzīmēšanas procedūru sarga būdā, ieveda veselu baru cilvēku “Čikena Moku Istabā”. Vispār oriģinālā tā vieta saucas “The Chicken Room”, bet man, kā parasti, galvā iešāvās visai spīdīga ideja pārsaukt to par “The Chcken Torture Room”. Mana mīlestība pret cāļa fileju likšanu uz konveijera 8 stundas dienā ir bezgalīga, bet, kā gudrāki cilvēki saka, nauda nesmird... pēc čikena... Jēlai gaļai lielos kvantumos piemīt visai specifiska salkana smaka. "Spriežot pēc neveiklās saskatīšanās un uzkrītošā mulsuma, kas parādās viņu sejās, nonākot šādā jēlas gaļas “paradīzē”, es secinu, ka tie nebija ekskursanti. Kurš sātans gan vestu ekskursantus uz to mēmo šausmu vietu? Pavisam noteikti tie bija cilvēki, kas ieradušies uz "induction". Un interesants ir sekojošais fakts - ja jau viņiem nav darba, ko piedāvāt jau esošajiem strādniekiem, kāda velna pēc viņi pieņem jaunus cilvēkus? Kaut arī es zinu atbildi uz šo jautājumu - tāpēc, ka viņi saņem kaut kādus Jūdasa grašus par katras jaunas un naivas dvēseles ievilkšanu savos tīklos." Čalis pēdējos pāris teikumus nosauca par "bullshit". Nu, tad es viņam uzrakstīju, ka jūnijā, kad es meklēju darbu, man pienāca sludinājums, kurā meklēja cilvēku vervētājus aģentūrām, un tieši tur bija minēts, ka par katru pienākas noteikti procenti.

Varu ciniski piebilst, ka arī tad, ja tu tiec uz "induction", tas vēl nenozīmē, ka darbs patiešām būs. Bez saucamās “savas” aģentūras, šis nosaukums, pēc manām domām, tiešām būtu liekams pēdiņās, kaut arī pāris reizes viņi ir izrādījušies normāli un izpalīdzīgi, iespējams, negribot un nedomājot, esmu reģistrējusies ar vēl divām citām aģentūrām - arī it kā angļu. Taču tas vispār ir attiecīga lopiņa nelāgs sapnītis. Pirmkārt, viņi vispār nekad nav piezvanījuši tad, kad nosolījušies. Kas, principā, manu vēlmi saistīties ar tādām miskastēm samazina vismaz par 50%. Reiz abas aģentūras piezvanīja pirmdien pirms 7am, kad es jau biju "Morrison's".  Par darbu no 2 tās pašas dienas pēcpusdienā... Oh, fuck off! Nu, es arī tā mierīgi pateicu, tā kā nepiezvanīja piektdien, paņēmu pirmo pagadījušos darbu. Jo vajadzīga nauda. Jā, jā, viss ok, atsūtiet ziņu, kad esat brīva. Nu, kad vajadzēja, aizsūtīju – atbildes nav.

Šo trešdien kārtējais ponts - no vienas no aģentūrām atnāk īsziņa, tāda pati, kā katru nedēļu: “Apstipriniet, ka jūs šonedēļ varat strādāt ar mums. Ja jūsu situācija ir mainījusies, dariet to mums zināmu.” Aizsūtīju iepriekšējā nedēļā apstiprinājumu, aizsūtīju šoreiz – atbildes, preotams, nav. Jo mans TXT vispār bija sekojošs: “I AM available. But not if you can offer only 2 hrs of work like the previous time.” Runa ir par to, ka iepriekš viņi ar mani kontaktējās, es piedāvājumu pieņēmu un savu līdzdalību apstiprināju. Taču uzņēmumā es nostrādāju tikai 2 ar pus stundas, un tad mani aizsūtīja mājās. Bilance. Uz autobusu notērēju £4.10 un algā saņēmu £16.25. Bravo! Bija ahūni vērts celties pēc pulksten trijiem no rīta, lai paspētu uz maiņu, kas sākas sešos.

Ar “Iceland” vispār beidzās inčīgi. Kādas nedēļas atpakaļ pienāk īsziņa no tipiņa vārdā Adam apmēram ar šādu tekstu: “Lūdzu apstipriniet, ka jūs esat saņēmusi īsziņu, ka jūs rīt strādājat “Iceland”. Sākot no šīs dienas jūs vairs nestrādājat “Morrison's”.” Es pat neuzskatīju par vajadzīgu atbildēt, jo viņš mani jūnijā tā naturāli uzmeta. Puišiem, kuri kopā ar mani brauca uz darbu “Morisonā” viņš pat bija zvanījis ap 6 no rīta un draudējis. Ko tur vairāk teikt - burvīgas izsitēja manieres.

Paranoid?

(Par to, kā pareizi nokost galvu dūjiņai un kā - sikspārnītim)

Godīgi sakot, pēdējā gada laikā es esmu izlasījusi kaudzi roka varoņu biogrāfiju, jo Volverhamptonas centrālajā bibliotēkā tās bija pieejamas plašā izvēlē. Nebijis gadījums. Pārsvarā šis biogrāfiskās literatūras segments ir pagrūti dabūjams, un man nekad nav bijis tik daudz naudas, lai bleķotu par katru grāmateli, ko man liktos interesanti izlasīt. Turklāt man nav iespēju smagos grāmatu ķieģeļus izvazāt sev līdzi. Tālab vienīgais pirkums pēdējo gadu laikā ir bijusi Morisija “Autobiogrāfija”, ko es iegādājos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kāds laikraksts, es, protams, esmu piemirsusi tā cēlo nosaukumu, savās lapās bija publicējis manā skatījumā intriģējošu reklāmu, proti, tur bija rakstīts, ka šajā grāmatā Morisijs žēlabainībā ir pārspējis pats sevi.

Gandrīz vai tāds pats vērtējums ievietots “The Sunday Times” 2013. gada 27. oktobra numurā. Iespējams, ka tas patiesībā arī ir tas mistiskais laikraksts, jo ideja un izteiksmes veids ir līdzīgi. “Pārsteidzoši ir tas, ka kāds izdevējs vispār ir gribējis šo grāmatu publicēt. Ne jau tāpēc, ka tā būtu īpaši sliktāka par lielāko daļu no citu popzvaigžņu sarakstītajiem memuāriem, bet gan tāpēc, ka Morisijs pavisam noteikti ir pats ietiepīgākais, nesavaldīgākais, pašapmierinātākais un gaudulīgākais cilvēks, kas jebkad ir elpojis, un kurš parasti mīl sevi nostādīt upura lomā. Un tās vēl ir pašas labākās viņa rakstura īpašības.”

Kā jau var noprast no ievada, "the boy with the thorn in his side" nav mans iecienītākais rokmūzikas pasaku tēls viņa bezgalīgās žultainības un mesijas kompleksa dēļ. Mančesterā es vēl neesmu sastapusi nevienu, kas būtu stāvā sajūsmā kā par šo kompleksaino īpatni, tā par mutīgajiem brāļiem Galaheriem. Gluži pretēji, Morisijs tautas mutē tiek raksturots viņam ļoti neglaimojošos vārdos, proti, lecīgs, riebīgs un iedomīgs tipiņš, kurš savulaik ir dzīvojis Moss Side. Taču šoreiz es negrasos iztirzāt Morisiju, jo tas tomēr būtu nopietnāks darbs. Iespējams, ka es kādreiz tam saņemšos un uzrakstīšu, ko tieši es par viņu domāju.

Grāmata, par kuru es šobrīd grasos runāt, ir Ozija Osborna autobiogrāfija “I Am Ozzy”/ “Es esmu Ozijs”. Šī grāmata šobrīd jau varētu būt “must buy” sarakstā, ja vien man nebūtu palaimējies to nosūkt no interneta pdf formātā. Tā es sen nebiju smējusies.

Man šķiet, ka vienīgā dziesma, ko es stabili zinu no “Black Sabbath” kopš bērnu dienām, ir “Paranoid”. “Tumsas Princis” pavisam noteikti nav “my glass of vodka”. Taču tas nenozīmē to, ka es par viņu neko nebiju dzirdējusi.

Pēcpadomju laikos bija plaši piejamas uz pelēcīga papīra paplūdušiem Courier burtiem iespiestas kristiešu autoru brošētās grāmateles ar patētiskiem nosaukumiem, piemēram, U. Boimera “Mēs gribam tikai tavu dvēseli”, to ir iespējams izlasīt arī internetā, starp citu, kas pātaroja par rokmūzikas slikto ietekmi uz cilvēka psihi un dažu biedru saistību ar ragaino. Un Ozijs, protams, tur tika izstādīts kā viens no galvenajiem sātanistu panoptikuma biedēkļiem.

Es gan nenoliedzu, ka viņa minētie džeki visticamāk ir apzināti eksperimentējuši tajā virzienā, katram noteikti dzīvē var pienākt brīdis, kad vienkārši rodas nepārvarama vēlēšanās iebāzt pārdabiskajā savu degunu. Cik nu uzmanīgi, vai arī - cik nu neuzmanīgi kāds to dara, ir katra paša darīšana. Un koncerta laikā nenoliedzami notiek enerģiju apmaiņa, taču šo procesu pielīdzināt Melnajai Mesai spēj tikai cilvēks ar izmeklēti slimu fantāziju.

Ja interesē kaut kas no pārdabiskā, es drīzāk ieteiktu pameklēt S. Kinga “Mirdzumu”, kur “pārdabisko”, es šo apzīmējumu lieku pēdiņās, jo nekā pārdabiska visā tajā nav, var apskatīt tuvplānā - lielos vilcienos ņemot, tās ir lietas, kas patiešām pastāv, un notikumu apraksts ir visai precīzs. Jo lasot, man bija visu laiku sev jājautā, vai tā tiešām ir tikai iztēles spēle, vai arī kāds viņam ir to tā konkrēti punktu pa punktam izstāstījis.

Ozijs apgalvo, ka grupai nebija nekādas noteikšanas pār mārketinga stratēģiju, kas viņiem ar pašu pirmo albumu piešķīra sātanistu imidžu, apgrieztais krusts un visi pārējie pekstiņi, taču viņš uzskata, ka nosaukuma nomaiņa uz “Black Sabbath” viņu popularitātē ir nospēlējusi būtisku lomu. “Tajā laikā grāmatu bestselleru listes topā bija kāds par okultismu rakstošs autors vārdā Deniss Vītlejs, kinoteātros tika rādītas “Hammer Horror” šausmu filmas un Mensona paveiktās slepkavības visu laiku bija teļukā, tāpēc jebkam, kam bija saistība ar “tumšo” pusi, bija noiets.”

Nelaimīgais gadījums ar sikspārnīti viņa izklāstā drīzāk izklausās pēc “pārpratuma”, kāds katram var gadīties, esot pamatīgā ķēmā, nevis pēc ragainā gribas inspirēta akta. "Lai arī tūlīt pat kaut kas šķita ne tā, kā vajag. Galīgi garām. Sāksim ar to, ka mana mute bija pilna ar silto, lipīgo šķidrumu, tam bija vispretīgākā pēcgarša, kādu vien var iedomāties. Es sajutu, kā tas, noķēpādams zobus, līst lejā pa zodu. Un tad galva manā mutē noraustījās."

“Vienīgais labums no sātanisma bija tas," viņš atzīst, "ka tas deva mums milzīgu publicitāti par brīvu. Cilvēkiem nebija un nebija diezgan. Pašā pirmajā dienā pēc plates “Black Sabbath” iznākšanas tika pārdots 5000 eksemplāru, un līdz gada beigām tā bija ceļā uz vienu miljonu pārdoto kopiju visā pasaulē. Neviens no mums nespēja tam noticēt.”

Taču tam esot bijusi arī sava negatīvā ietekme, proti, tas atbaidījis meičas. Kā to formulēja viņa grupas biedrs Gīzers: "Vai tad tas nav tā, ka pamatjēga, kāpēc tu esi grupā, ir tā, lai dabūtu nodrāzties, nevis lai liktu meičām pa galvu pa kaklu mukt projām?"

Tam bija arī citas nelāgākas sekas. “Tie dīvaiņi ar balti izsmēretajām sejām melnajos paltrakos pēc koncertiem nāca mums klāt un ielūdza mūs apmeklēt “melnās mesas” Londonā, Haigeitas kapsētā. Es viņiem mēdzu sacīt: “Paklau, čal, vienīgie ļaunie gari (Oriģinālā “spirits”, kas ir latviešu valodā nepārtulkojama vārdu spēle, jo šī vārda nozīme ir kā 'gari', tā 'alkoholiskie dzērieni'.), kuros es esmu ieinteresēts saucas viskijs, vodka un džins.”“

To, ka Ozija memuāri varētu būt jautra lasāmviela, es secināju iemetusi aci viņa atklāsmēs ar nosaukumu “Ko es dzīvē esmu iemācījies”, kas bija publicētas “Esquire”, pavadot bezmiega nakti Lūtonas lidostā. LOL. Piemēram, ko viņš vēlētos redzēt uzrakstītu uz sava kapakmens: “Es vēlētos, lai tur būtu rakstīts: “Netraucēt”. (Ja kāds neuztver to melno humoru, tad es varu pa draugam pačukstēt, ka tas ir uzraksts, kas viesnīcās ir uzliekams uz durvju roktura, lai čaklās meitenes no uzkopšanas servisa jūs liktu mierā. Proti - "Do not disturb!") “Tas ir pārsteidzoši, ko tik visu tu nevari sadarīt mēnessērdzības lēkmē. Es, piemēram, noķēru zagli, būdams pusaizmidzis. Es štukoju: “Vai nu es guļu un man tas rādās, vai arī tas patiešām notiek?” Es esmu absolūti kails, un es esmu sagrābis viņu satvērienā, viņš raugās uz mani, viņa acis mirdz. Es domāju: “Sasodīts, es ceru, ka viņš nav gejs. Es varu pazaudēt vairāk, nekā tikai dārgakmeņus.”

“Es gribētu veltīt šo grāmatu visiem saviem faniem," viņš saka grāmatas ievadā. "Jo tikai jūsu dēļ man ir bijusi tik pārsteidzoša dzīve. Es jums pateicos no visas sirds. Lai Dievs jūs svētī.”

Jāpiezīmē, ka grāmatu nav sarakstījis Ozijs pats, jo viņš ir disleksiķis, proti, cilvēks, kam ir lielākas vai mazākas grūtības izšķirt burtus vārdā, un vieglais stils, IMHO, ir ghost author veidots. Disleksijai, pēc viņa domām, gan esot bijis vismaz pāris priekšrocību – pirmām kārtām tas nozīmējis to, ka viņš esot radošs un netradicionāli domājošs cilvēks, taču pati lielākā no tām esot bijusi tā, ka viņš nekad nav spējis izlasīt visas riebeklības, kas par viņu sarakstītas medijos.

Tai ir prasmīgi iestādīta ekspozīcija. “Mans tēvs allaž sacīja, ka es kādu dienu paveikšu kaut ko dižu. “Man ir tāda sajūta, Džon Osborn,” viņš mēdza teikt, iebaudījis pāris alu. “Ka tu vai nu paveiksi kaut ko lielu, vai arī nonāksi cietumā.” Viņš nekļūdījās, mans vecais. Vēl pirms savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas es nonācu cietumā.” Un tur viņš ir nokļuvis par zādzībām kādā bodītē, kur tirgoja apģērbus. Lai situācija šķistu vēl traģikomiskāka, Ozijs piemetina, ka pirmajā zādzības mēģinājumā, kad viņš bija aizmirsis paņemt līdzi batereju, viņš esot nospēris vien mazbērnu lacītes un biksītes.

Atšķirībā no Morisija, kas savu bērnību izspēlē kā Viktoriāniskā laikmeta rakstniecības inspirētu murgu, Ozijs savos izteikumos ir vienkāršs, jo viņš stāsta par vienkāršu dzīvi, ko neizdaiļo iedomātu ciešanu cakas, kur viss bez problēmām un grodi ieguļas savās vietās. Tur ir tēvs, kas skandalē un kaujas ar māti, kā jau tas strādnieku ģimenēs parasts – naudas dēļ, daži traki un pustraki rada gabali labākajās Dikensa tradīcijās, taču par kaut ko viņi abi ar Morisiju ir vienisprātis - pēckara Britānija ir drūma vieta, kur uzaugt. Neatkarīgi no tā, vai nu tā ir Mančestera, vai arī Astona, uz katra stūra rēgojas sabumbotas mājas. Midlandē kaut kur pie Birmingemas kara gados ražoja kara tehniku – smagās automašīnas, tankus un lidmašīnas, tāpēc vācieši centīgi bombardēja šos objektus. Un neiztrūkstošie brīdinājumi, kas vēsta “Bumbu sagrauta ēka”, nenoliedzami figurē viņa bērnības atmiņās. Un viņš piezīmē: “Gadiem ilgi es domāju, ka tā saucās bērnu spēļlaukumi.”

Viņa dzimtā Astona, pēc viņa domām, ir Dieva pamests pakaļas caurums un nemīlīga pēc velna - visam pāri guļas “pelēkas debesis”, vienīgās prieka vietas ir “stūra pabi”, kuros apgrozās “slimīga izskata cilvēki, kas kā lopi strādā pie konveijera”. Taču arī šajā vidē neiztrūkstošs ir zināms “strādnieku šķiras lepnums”. Viņa tēvs esot mēdzis sacīt: “Tev varbūt nav pati labākā izglītība pasaulē, taču apgūt labas manieres tev nemaksās neko.”

“Tais dienās darba cilvēka domu gājiens bija šāds: tu saņēmi savu mazumiņu izglītības, tu atradi sev mācekļa vietu, un tad viņi tev piedāvāja kaut kādu draņķīgu darbu, un tu biji lepns par to, kaut arī tas bija dranķīgs darbs. Un tad tu rukāji šo pašu draņķīgo darbu visu savu atlikušo mūžu. Tavs draņķīgais darbs bija viss. Daudz cilvēku Birmingemā nemaz neaizgāja pensijā. Viņi vienkārši nokrita beigti un auksti uz fabrikas grīdas.” Tas tā bija sešdesmito gadu sākumā, taču man šķiet, ka kopš tā laika nemaz tik daudz kas nav mainījies – vienīgais izredzes sabrukt uz fabrikas grīdas ir kluvušas stipri mazākas. Pirmkārt jau tāpēc, ka mūsu dienās šādu darbu visam mūžam ir pagrūti atrast. Vienīgās puķes, kas Astonā manītas, esot tās, "kuras iesviež tev nopakaļ bedrē, kad tu nosprāgsti 53 gadu vecumā, jo tu esi nobeidzis sevi darbā".

Skolu tradīcijas arī šajā autobiogrāfijā ir tieši tādas pašas kā visur citur lasīts. Piecpadsmit gadu vecumā viņš ir pabeidzis savu izglītošanos un disleksijas dēļ uz rokām saņem nožēlojamu “lapiņu”, proti, izziņu, ka viņš ir apmeklējis tādu un tādu skolu. Un viņam nākas lūkoties pēc darba. Santehniķis (No šī darba viņu izmet par ābolu čiepšanu.), detaļu attaukotājs autorūpnīcā (Viņš izlido par apdullināšanos ar ķimikātiem, kuros mērc attaukojamās detaļas. Tas sanākot krietni lētāk, nekā apmeklēt pabu, viņs secina.), automašīnu signāltauru uzskaņotājs citā rūpnīcā, kur viņu māmiņa caur pazīšanos iekārto par mācekli (Un no kurienes viņu izsviež par šmaukšanos ar paveiktā darba apjomu.) - tur viņam nākas uzskaņot 900 tauru dienā, Pēcāk viņš pastrādā lopkautuvē kā kunģu tīrītājs, govju slaktētājs, kunģu karinātājs, cūku apdullinātājs, nagu rāvējs, tauku izgriezējs. Un darbs lopkautuvē ir bijis vienīgais, kas viņam ir paticis.

Viņš atzīst, ka savu atkarīgo personību, viņš neesot mantojis ne no viena asinsradinieka. Viņa tēvs, pēc britu standartiem, ir bijis visai mērens dzeršanā, un viņš to neesot nekad redzējis nedz vārtāmies uz grīdas, nedz ar pielaistām biksēm, nedz vemstāmies mājās. Taču savu dziedamo rīkli viņš droši vien esot mantojis no tā. To atklājis, Ozijs bija priecīgs, ka varēja “paņemt augstās notis, neizbirdinot logus un nemudinot vietējos runčus uz kopošanos ar [sevi]”.

Grāmata sarakstīta sulīgā un parupjā valodā, brīžiem man jau sāk likties, ka “fucking” ir viens no visbiežāk lietotajiem vārdiem tajā, saglabājot strādnieku šķirai raksturīgo domāšanas un izteiksmes veidu. Par savu pirmo seksa pieredzi viņš izsakās, ka meitietis “shagged the shit out of [him] all the night”, khm, "tajā naktī izdrāzusi viņu līdz nemaņai", un ka izvēle kritusi uz viņu tāpēc, ka viņš, iespējams, esot bijis “the only spare dick in the room”, proti, "vienīgais brīvais pimpis istabā".

Vēl daži žargonismu piemēri. Ceru, ka daļa būs zināmi, jo tie ir tikuši plaši lietoti britu sitkomos un seriālos, lai raksturotu vienkāršo tautu.“Copper” - policis, “dough” - nauda, skanošais, “quid”, “bob” - mārciņa, “slammer”, “nick” - ķurķis, “shitter”, “shithouse” - vulgārisms vārdam “ateja” a la 'dirstuve', “fuck-all” - absolūti nekas jeb nekas vispārākajā pakāpē, “scrumping” - čiept, “goner” - mironis, “skive” - bastot (stundas), “bawl” - kaukt, raudāt, “choppers” - mākslīgie zobi, “trade” - amats, “nut sack”, “marbles” - pauti, “nick” - nospert, “shindig” - skaļa ballīte, “dumpster” - izgāztuve, “caff” - kafejnīca, “loaded”, “lollied” - pilns, “wanker” - sūdabrālis, “boozer” - pabs, dzertuve, “pisser” - tualete pabā, “hole” - kaps, bedre, “croak” - nosprāgt, izlaist garu, “sunshine” - saulstariņš (kā uzruna), “cunt” - pakaļa, maitasgabals, “nick” - arestēt, “prick” - pimpis, “leg” - laist ļekas vaļā, “eyesore” - neglīta paskata ēka, “sarnie” - sendvičs, “shandy” - alus un limonādes kokteilis, “tash” - ūsas, “poke” - izdrāzt, “slag” - mauka, “boot-faced” - zirgaģīmis, “funny farm” - trakomāja, “every blue moon” - ārkārtīgi reti, “goody two shoes” - pārāk kārtīgs, “to piss down with rain” - gāzt spaiņiem, “to lose your cool” - zaudēt savaldību, “to piss off” - nokaitināt, “to top oneself” - padarīt sev galu, “stone-cold sober” - absolūti skaidrā, “troll of a chick” - neglītene, krokodīls, “I am fucked” - es esmu pagalam, “cut it out” - aizveries, “to be on the game” - nodarboties ar prostitūciju.

Un nobeigumā vēl viens citāts no grāmatas, kas man lika skaļi smieties. “Mēs [pirmoreiz ieradušies Amerikā] savācām savu bagāžu no lentes un iestājāmies taksometru gaidītāju rindā. Nezinu, ko visi uzvalkotie un kaklasaites apsējušie biznesa darboņi ar portfeļiem rokās padomāja stāvot līdzās garmatainajam, nemazgājušamies, manāmi pilliņajam Birmingemas iedzimtajam, kam ap kaklu karājās krāna aizgrieznis un kuram mugurā bija pāris vecu, smirdīgu džinsu apklaksītu ar “Peace & Love” un “CND” simboliem uz vienas staras un “Black Panthers Rule” un melnās dūres simboliem uz otras.
Kamēr mēs gaidījām, piebrauca kāds liels, dzeltens automobīlis. Tam bija, iespējams, 19 vai 20 durvju.
“Es zināju, ka mašīnas šeit ir lielas,” es izšļupstēju. “Taču ne tik lielas!”
“Tas ir limuzīns, idiots tāds,” noteica Tonijs.”

Vertigo

(Fragments [Par kādu vārdu un tā variantiem])

Stāvot uz kāpieniem, kas no krasta promenādes ved augšā uz Vestminsteras tilta, upes dienvidu pusē ar smagu čemodānu pie rokas, sajūtot sejā suņa mēlei lidzīgo miklo un viegli smakojošo Temzas elpu un skatot, kā muļķīgie tūristi sajūsminās par Parlamenta ēku un Lielo Benu, šī iepriekšparedzamā sajūsma man nekad nav bijusi saprotama, zem krēslas mākoņu sašķeltajām debesīm, caur kurām sūcas stīgrojoša saules gaisma, itin kā caur acs kaktiņa izmesto miglu samanot, kā tie steidzīgi fotografējas pa vienam, pa pāriem, ar suni un visbeidzot ar bērniem, man sāk likties, ka esmu ieslīdējusi pavisam citā daudz slinkākā dimensijā. Cilvēki steidzas garām - augšā un lejā, nepievērzdami man uzmanību, kaut arī šobrīt tā būtu vēlama, jo es palēnām atskāršu, cik ļoti man sāp samocītās rokas. Kaijas griezdamās kliedz un spalgā saucienā nolaižas līdz ūdens virsmai, dūjas metas virsu maizei, suns rej, stīgrojošā gaisma lēnām paplēn, un pāri visam nolaižas krēsla. Kad es beidzot tieku augšā, ir gandrīz vai satumsis. Pieturā piestājošs divstāvu autobuss iepūš sejā siltu brāzmu. Laimīgā kārtā debesis ir nomākušās un zemas, tātad īpaši auksta nakts nav gaidāma. Un marta sākumā Londonā jebkurā gadījumā ir siltāks, nekā Volverhamptonā. Garlaikotu ģīmi pētu stendā izlikto karti, lai noskaidrotu tuvāko ceļu līdz Vaterlo stacijai. Vispār centrālo Londonu es vizuāli zinu tīri labi; man, protams, var neprasīt ielu nosaukumus, jo tos nekad neesmu centusies paturēt galvā. Arī vietējie parasti nerunā par ielām, itin kā tas būtu dīvains atavisms, kas Anglijai nav raksturīgs, viņi min zīmīgas vietas un citus orientierus. Taču es esmu atnākusi no Viktorijas stacijas, un tas ir prasījis no manis nedaudz vairāk, nekā es biju iedomājusies. Es esmu spējīga bez galvassāpēm nostaigāt lielus gabalus, tā kā tās nabaga 5 vai 6 jūdzes nebūtu liela problēma. Taču čemodāns ir pārāk smags un klumzīgs. Gandrīz uz vēdera pielien melns "BMW" un apstājas pie pārejas iepretim hoteļa "The Mariott" fasādei. Vispār interesanti, ka arī Anglijā šai mašīnai ir nepamatoti slikta slava kā noteikta melna un bļaustīga kontingenta krāniņa pagarinājumam. Šoreiz iespaids ir pilnīgs, jo no iekšienes skan Lēdija Zoss, un snobs manī saka, ka nav iedomājams inteliģents cilvēks, kas klausītos to uztjūnēto brīnumu. Taču šoreiz tā dziesma nav nedz "Paparazzi", nedz "Poker Face", nedz "Bad Romance"... Tas ir negaidīts blieziens starp acīm un galvanizējošs elektriskais lādiņš pa smadzenēm, absolūts atkailinošs emocionālais melnais humors nevietā un nelaikā, jo tas draņķa vārds ir pēdējais, par ko es vēlētos domāt ar 20p kabatā un pilnīgi tukšu telefonu. Vai arī - vietā un laikā, jo tikai kādu brīdi iepriekš es nespēju izlemt, kas, pie velna, būtu stilīgāk - godīgas latvju melnmates stilā izvēdināt galvu Daugavā, Gaujā vai Temzā. Man ir sacījuši, ka no manas sejas neizteiksmes nav iepējams nolasīt, kas man prātā, un es domāju, ka tas ir pat ļoti labi un ka tādos brīžos kā šis, kad spēji Temzas estuārā uzputojis devītais vilnis draud aprīt Batersī spēkstaciju, tā ir nenoliedzama priekšrocība.

“Autopilot, no control...”

(Par maldīšanos tiešā un pārnestā nozīmē)

Mančestera it kā skaitās liela pilsēta, taču man tā liekas līdzīga vien palielam miestam. Iespējams, ka kļūdas nav. “Miestas” brāļu lietuviešu valodā ir “pilsēta”, starp citu. Tātad – visticamāk - pilsētele, taču, Morisija autobiogrāfiju salasījusies, es gaidīju kaut ko iespaidīgāku. Centrs man ne pārāk, pat nav iespējams atrast normālu pabu, kur paēst. Lidosta vien no paskata ir draņķīgāka par Rīgas autoostu. Vismaz, kad es iebraucu nakts vidū, man palika tāds iespaids. Nekāds.

Latvijā man solīja darbu siltajā noliktavā. Aizbraucot tas izrādās satiecošs darbiņš pie konveijera tā saucamajā “food factory”. Cilvēku valodā tas ir fabrīķis, kur fasē pārtiku veikalu “Iceland” ķēdei – šķinķi, cepti vistu gabaliņi, sašķēlētas vistu krūtiņas, ready to eat meals. Piemēram, šis, šis vai arī šis. Man šķiet, ka Volverhamptonā to pašu vietējie žargonā sauca par “chicken factory”/”vistu fabriku” - oficiāli tāds dikti mīlīgs nosaukums bija “Divas māsiņas”.

Kārtējo reizi jau tā ir “poļu paradīze”, kur “kurva” ir visbiežāk lietotais vārds sarunā. Varbūt kādu reizi vajadzētu iestarpināt “pochwa”? Kaut arī gluži lamu vārds tas nav... Amizantākais ir tas, ka viņi ir 100 punkti pārliecināti, ka viņu izruna ir ne-vainojama, kaut arī tā – manā idiotes skatījumā - ir šausmīga. Izņemot tos eksemplārus, vēl neesmu uzskrējusi virsū nevienam tādam izteiktam vietējā akcenta paraugam, par kuru es godīgi varētu pateikt, ka es ne-sa-pro-tu. Man šķiet, ka pēc tā spēcīgā Šefīldas akcenta, kad, to izdzirdot, mana pirmā doma bija meklēt striķi, jo man nedaleca faktiski nekas no tās sasodītās murmināšanas, manas ausis reti kas spēj tā pa īstam nošausmināt. Man, starp citu, teica, ka man esot visai britiska izruna – veids, kā es stiepju un valstu pa muti vārdus, neesot starp ārzemniekiem izplatīts.

Ceļos ap 3jieem no rīta, vismaz šajā ziņā 2 stundu laika starpība ir nostrādājusi pozitīvi – man ir vieglāk izlīst no gultas. 5 jūdzes līdz “Iceland” - no Salfordas cauri centram – dienas laikā satiksme ir ok, naktī, sorry, me, tas ir slima suņa attiecīgais. Man, protams, nav problēmu aizvilkties to gabalu, nostrādāt 8 stundas un ar busu atkulties atpakaļ – ir gadījies nostaigāt ap 20 – 25 jūdzēm dienā, taču tā ielu sistēma ir vājprats. Jau esmu rakstījusi, jādomā ne reizi vien, ka ielu nosaukumu neesamība sarežģī pāvietošanos vismaz miljons reižu. 

Pēdējā reizē satiku kādu skaisti iedzērušu britu, kas skurbinoši smaržoja pēc peregara un kas par visām varītēm mēģināja man palīdzēt, atkārtojot vienā laidā, ka es nekad nenomaldīšoties, ja prasīšot padomu taksometru šoferiem. Taksometru šoferi zinot visu, viņi esot šis pilsetas acis un ausis, viņi plūstot kā asinis venās, un viņi pat mākot pieņemt dzemdības. Es nolamājos, fuck, are you completely out of your mind, dick? - taču es pārmaiņas pēc nepiesaucu “māti”, es pieminēju Aleksandru – es tā naivi domāju, ka droši vien no tā man kļuva labāk - pilnīgā bezsakarā un neglaimojošā kontekstā... Bet kādu gan dziļu domu un pārsteidzošu kopsakaru var prasīt no manis pēc lāgā negulētas nakts 4os no rīta, eh, momentā, kad es ļoti reāli saprotu, ja es tādā stilā pamaldīšos vēl minūtes 10, es to dranķa darbu nokavēšu, un tas ir pavisam droši? Kas arī būtu noticis, ja man kabatā nebūtu vismaz 20 “liekas” mārciņas taksim. Nakts tarifs. Es teicu, jūs visi angļi man brīžiem liekaties kā ar pirkstu taisīti, un tu esi tikpat nepārspējams aplacies idiots kā... Nu, skaidra lieta – kurš... Viņš nezināja, kas tas tāds par kuces bērnu ir, viņš tikai pārgrieza acis tā, ka baltumi aizņēma lielāko daļu acu spraugas, ar visu savu šlankājošos būtību pauzdams, ka es viņu nenovērtēju un ka viņš to visu dara manā labā, un turpināja vāvuļot tādā pašā garā; vēl pēc minūtēm trim jau pat man bija skaidrs, ka viņu vada tikai kristīga labsirdība un patiesa vēlme man palīdzēt. Es apkaunējos, pateicu paldies un sveiki un aizvilkos tālāk.

Divi no taksometru šoferiem, kurus es uzrunāju, nekādi nespēja iedomāties, kas tā ir par vietu, kur man jānokļūst. Es atsaucos uz britu iecienīto spēļmantiņu GPS, bez kura viņu pagalam dezorientētā dzīve droši vien nav iedomājama (Dāmīte no aģentūras: “Un tagad paņemiet savus telefoniņus un nospraudīsim maršrutiņu no punkta A līdz punktam B. Uz mani viņa paskatījās tā pajocīgi, taču izprintēja kārti speciāli manām tā brīža vajadzībām. Es paskaidroju, ka tā mantiņa – mana apburoši melnā Motorola V3 Razr - man ir ļoti dārga un ka tā no kabatas izvilkta izskatās daudz stilīgāk nekā kaut kāds tur katra bezdarbnieka labākais draugs iPhone 6... Lai arī tas, ko es tagad saku, lielā mērā ir absolūts sarkasms, pa daļai tā ir sasodīta patiesība.), viņi teica, ka nemaz netaisoties to nekurieni meklēt. Fuck. Fuck. Fuck.

Taksists, kārtējais muslims, kuru es beidzot noķēru un kurš man mēģināja nepārprotami piecirst, man teica, ka es esmu traka, iedomājusies kātot kājām to gabalu. Es teicu – es neesmu tik nervoza – reizēm. Tas palīdz. Nepiebildu, ka savas biogrāfijas dēļ mierīgi varētu ielikt kādam ribās nazi, nepavaicājot neko. Ja sajustu, ka vajag. Bet - vispār - Mančesterā uz pilnu klapi zied ievas un ceriņi. Kaut kādi ļoti skaisti koki, kas bija vai nokupenoti iesarkaniem ziediem, jau nobira, un vēja dēļ visa ietve vismaz nedēļu bija klāta ziedlapām kā ar nopļautu zāli. Taču es jau atkal kuro gadu nokavēju magnoliju ziedēšanu. Patīkams moments - daudz kaķu un visi melni, Salema?

 

Sardīņu karijs

(Par to, ka no zivīm arī var pagatavot labu labo kariju)

Šo recepti es dabūju no kādas indietes. Nekad nebūtu domājusi, ka tas varētu garšot tik labi, jo man tomēr, tomēr ir saglabājušās šādas tādas riebīgas atmiņas par klasiskajām postpadomju skumbrijas ķeskām tomātu mērcē. Viņa apgalvoja, ka tā esot sena un ekonomiska indiešu recepte, ar ko varot lēti paēdināt lielu ģimeni. 
 
Vispār karijs šobrīd ir britu nacionālais ēdiens, kaut kas līdzīgs fish & chips, ko var dabūt teju vai katrā ieskrietuvē. Taču, kā man stāstīja tā pati indiete, 50to beigās, kad viņas vecāki ieradušies Lielbritānijā, tas skaitījies vircots nabagu ēdiens, kas ap sevi izplatīja spēcīgu aromātu, kuru sajūtot godīgās britu matronas steigšus aizspieda degunu ar rožūdenī saslapētu šņupdrāniņu. Lai no tās riebīgās smakas nepaģībtu.

Viņas vecāki arī piedzīvojuši laikus, kad tautas tīribas ideju piekritēji, mūslaiku BNP un UKIP piekritēju priekšgājēji, un vienkārši huligāni, kas izmantoja šos saukļus prastas vardarbības attaisnošanai, svieda ieceļotāju mājās pudeles ar degmaisījumu. Tāds ir bijis ceļš uz šodienas multikulturālo sabiedrību.

Tas diezin vai varētu būt pārspīlējums. Kad Ričards 1966. gadā kopā ar saviem vecākiem pārcēlās uz Angliju no Pakistānas, īru šmurgulēni viņu saukāja par “pakiju” tāpēc, ka viņam pavisam noteikti nebija vietējā akcenta un dažus vārdus viņš izrunāja savādāk.

Indieši, kas ieradās Britānijā, apzinājās, ka viņu bērni tiks pakļauti rietumnieciskošanai, tomēr laika gaitā viņiem kaut kā ir izdevies uzkundzēties britu virtuves mērenajai garšu buķetei.

Šie daudzumi ir paredzēti 2 personām. Pēc klasifikācijas tas ir "sausais" karijs, kas tiek gatavots ļoti niecīgā ūdens daudzumā. Tas tiek liets klāt tikai tik daudz, lai ēdiens nepiedegtu.

1 bundža/ 400 gr sardīņu tomātu mērcē (pilčards in tomato sauce)
1 liels sīpols (sagriezts kubiņos vai kaut kā tamlīdzīgi)
3 ķiploka daiviņas (smalki sagrieztas)
1 liels kartupelis (kubiņos)
3 mazie zaļie čili pipari (sašķēlēti - ar vai bez sēklām)
Madrasas asais karija pulveris (jebkurš derēs, manuprāt, tikai ne jamaikiešu variants, jo viņi lieto atšķirīgas garšvielas)
sāls, eļļa

Visu sagriež, lai nebūtu vēlāk jāķēpājas. Sardīnes iztīra no visa liekā un sadala gabalos. Sīpolus uz mazas liesmas apcep, līdz tie kļūst caurspīdīgi, tad pievieno ķiplokus un cep vēl kādas 5 min. Pievieno kartupeļus, pielej nedaudz ūdeni, un sautē, kamēr kartupeļi jau nāk gatavi. Pievieno čili piparus un visu sautē vēl kādas 2 -3 min. Pievieno sardīnes un kariju. Ja vēlas var pievienot arī jau iepriekš novārītus zaļos zirnīšus, taču tas ir gaumes jautājums. Samaisa kārtīgi un vissu sautē vēl kādas minūtes, līdz viss ir gatavs. Pasniedz ar nānu vai čapati. Ar rīsiem es vēl nēsmu mēģinājusi. Kā jau tas ar visiem karijiem, garšo labāk nākošajā dienā, kad viss ir tā kārtīgi sakodies.

Run for cover!

(Par miesas objektivizāciju un pretenzijām uz “lielo” mākslu)

Man jāatzīstas, ka vēl pirms nedēļas pēdējā laika lielākā video mēsla tituls pienācās "Snap Out Of It" (“Arctic Monkeys”). Es esmu bez-galīgi laipna, es zinu. Pret Tērneru vienmēr. Taču es izceļu viņu klipu tikai tāpēc, ka es neesmu visai labi informēta par pārējo piedāvājumu, kas varētu būt vēl bezgaumīgāks, jo to žāvas uzdzenošo produkciju es beidzu skatīties jau krietnu brīdi iepriekš. Pieriebās tā vienveidība. Un tuvu nepieklājības robežai atkailinātas beibes mūžīgās sievišķības vai iekāres objektu lomās. Kā nu kuram labāk tīk. Nez, kāpēc vīrieši, kuri uzņem klipus, iedomājas, ka puspliks vai trūcīgi apģērbts meitietis, kas bezkaislīgi izrāda savus labumus, visiem šķiet kaut kas nāvīgi seksīgs?

Nē, mani nemoka vecas čāčas kompleksi - es pati esmu nodarbojusies ar līdzīgām lietām pirms vairāk nekā 20 gadiem. Mani kaila miesa nešokē, mani tikai ellīgi izbrīna fakts, ka cilvēki vieglu roku liek vienādības zīmi starp jēdzieniem "atkailināts" un "seksīgs". Ja man patīk kāds čalis, tad arī pilnīgi apģērbts viņš man šķitīs kā smagā gala pornogrāfija. Sekss un iekāre dzimst galvā - plikumi ir otršķirīgi. Bet var jau būt, ka vīriešiem nepieciešama mērķtiecīga iztēles stimulācija brutālā un nepārprotamā veidā. Patiesībā plikumos nekā jau briesmīga nav - dažas uzņēmīgas un caurcaurēm materiālas meitenes ar miesas, nevis dvēseles atsegšanu un robežu pārkāpšanu ir panākušas daudz, piemēram, Madonna, Lady Gaga, Ryhanna... Mailija Sairusa noteikti ies vēl tālāk, taču "Coum Transmission" performances viņa diez vai pārspēs...

Vispār runa ir par “Mini Mansions” jauno klipu “Vertigo”, kurā norēgojas arī Tērners. Klips pēc grupas līdera Maikla Šūmana vārdiem esot sanācis “ļoti nerātns” un “sirreāls”. Un šeit nu manas acis neticīgi ieplešas kā Sarkangalvītei, satiekot Vilku pirmajā randiņā. Ne gluži tas, kas cerēts. Un tāds kā kraupains un bezzobains. Un no solītās nerātnības ne vēsts. "NME" to pielīdzina "Blurred Lines". (Viņi gan raksta "Alex Turner does "Blurred Lines"?", lai izspiestu no tās vienas rindiņas pēc iespējas lielāku sensāciju.) Tā ir visai divdomīga dziesma, kas, kā daži gudri cilvēki stāsta, esot par izvarošanu ("I hate these blurred lines/ I know you want it/...But you're a good girl..."). Nu, ko, ja tas patiešām ir tā, tad tas ir gandrīz vai tas pats padomju laikos izplatītais teiciens: “Viņas visas grib, bet viņas visas sākumā laužas.” Man šī dziesma vienmēr ir riebusies, tāpēc man nav bijis ne mazākās nojausmas, par ko tad tā faktiski ir. Līdz pat šim brīdim. Taču, manuprāt, vienīgā līdzība abos klipos ir sieviešu miesas izmantojums uzvalkotu vīriešu fona noformējumam. Kļūdīties ir cilvēcīgi, es ticu. 

Divdesmit gadu vecumā es varbūt to klipu būtu blenzusi ar paplestu un aiz naivuma noslienātu mutīti, taču tagad mani tas garlaiko. Jēzus, es to visu esmu redzējusi jau iepriekš. Maskotus BDSM ķēmus, spilgti garnētām dzimšanas dienas kūkām līdzīgus slepkavnieciskus izdzimumus dzeltenos lietusmēteļos, degošas puķītes rozītes un citus samudrījumus. Tikai es neatceros – kur. Tāds zīdains de javu. Nedaudz velk uz 80to gadu klasisko video bezgaumību (Sk. kaut vai "Heat Of The Moment" ("Asia"), kad, lai raksturotu izrunāto vārdu, tiek izmantots precīzs vizuālais tēls. Šajā gadījumā "mirkļa karstumā" tiek raksturots ar kaut ko liesmojošu, degošu - fotogrāfijas, ziedi, vēstules, kas nu tur vēl...), kas vairāk koncentrējas uz detaļām un objektiem, nekā uz klipa attīstību. (Vispār jau visos "Mini Mansion" klipos ir vērojama 80to gadu sākuma video ietekme - izmantota tam laikam raksturīgā priekšmetvide, gaisotne, video stilistika un efekti. Nenoliedzama iezīme ir cilvēku un priekšmetu vizuālā objektivizācija, kā arī vardarbības un seksualizācijas motīvi - "Freakout!", "Death Is A Girl", "Heart Of Glass".)

Cilvēkiem, kas atšķirībā no manis kaut ko saprot no "lielās" mākslas, tas rādās esam ļoti gaumīgs video ar daudziem caurviju tēlos iemargotiem zemtekstiem. Sākot jau ar to, ka dziesma saucas "Vertigo", kas it kā apliecinot cieņu A. Hičkoka filmai ar tādu pašu nosaukumu. Droši vien es esmu galīgi apdauzīta, jo Hičkoka ietekmi es tur samanīt nespēju pat ar lupu. Kā vizuālās iedvesmas avoti tiek minētas 70to gadu šausmu (“Alice, Sweet Alice”, Dario Ardžento) un zinātniskās fantastikas filmas. Stenlijs Kubriks, piemēram. Vienīgais, ko šī pseido-sirreālā gaisotne man atsauc atmiņā, ir Stīvena Mofata uzlabotais "Dr Who", kas pēc manām idiotes domām ir tikpat juceklīgs balagāns, caurcaurēm piebāzts ar kaudzēm alūziju un atsauču uz citām filmām un populāriem kultūrtekstiem.

Un Alekss ir stipri paburzīts. Pietiek uz viņu paskatīties, lai jautājumu vairs nebūtu. Incanti, vai tu pēdējā laikā kaut kad arī mēdz būt skaidrā? Cilvēkos, es domāju. Un kas tev tajā glāzē, bebīt, ko tu esi aptvēris tikpat jutekliski kā slīkstošais glābšanas riņķi – kola un viskijs vai kāds cits draņķis? Es esmu pārliecināta, ka tas ir reāls alko, nevis butaforiski iekrāsots šķidrums, jo tu pārāk nemāksloti viebies. (Ričardam es pirmajā mirklī par šo punktu izteicos nedaudz skarbāk: “...AT is pissed as fuck and looks like a scruffy piece of shit after that all-nighter. Judging from this video I would never take a risk of saying that he's actually hot.”)

Viņš gan tur tāds nav vienīgais. Manuprāt. Maikls Šūmans šo ārkārtīgi kreatīvo stadiju, kādā šis teju vai ģeniālais video ir ticis radīts, apzīmē ar vienkāršo un visiem labi saprotamo jēdzienu "paģiras". Un viņš rādās esam patiesi sajūsmināts un gandarīts par negaidīto dievišķās dzirksts pieskārienu šādā pavulgārā veidā: “Iepriekšējā vakarā pirms filmēšanas mēs spēlējām [kādā dīvainā privātajā ballītē] kopā ar "Bleached" un "Sky Ferreira”, katrs pa 15 minūtēm. Tā kā mums bija pietiekoši daudz laika, lai pēcāk nodotos uzdzīvei. Mēs ar Aleksu [kaut kā] pamanījāmies ievelties filmēšanas laukumā, kur jau kāds pusducis kailu dāmu gaidīja uzņemšanas sākumu, ap deviņiem no rīta. Es teiktu, ka tas bija visai ideāls uzstādījums šim video.”

Atšķirībā no sašutušajiem cilvēkiem, kas jūtas aizskarti, ka šajā video sieviešu miesa atkal ir tikusi erotiski paverdzināta, "Vertigo" man nešķiet pagalam seksistisks klips, ko salikuši kopā “zvērināti sieviešnīdēji”. Tas vienkārši ir nožēlojams un lēts. Kā parasti lielas ambīcijas un neskaitāmu aizplīvurotu zemtekstu ietveršana ir novedušas pie nekāda rezultāta. Un es pie labākās gribas nespēju ieraudzīt tajā neko "māksliniecisku". Pat ne pliekani māksliniecisku, kas manā uztverē būtu kaut kas līdzvērtīgs, piemēram, amatieru fotogrāfijās bieži apzelētajiem sižetiem - kails meitietis uz motocikla, kails meitietis piesedzies ar puķi, kails meitietis ar sveci, u. c. debilizācijas.

Savā "Instagram" lapā režisors raksta: “...šis video ir dažādu savā starpā nesaistītu kadru (oriģinālā - "non sequitur") amalgama, kas apliecina savu cieņu itāļu “džallo” filmu žanram vai ir iedvesmojušies no tā un 60to un 70to gadu plakātiskās tēlainības ar nelielu veco šausmu filmu piesitienu. Ja arī šajā klipā ir redzama atkailināta miesa, tad tā tur netiek ekspluatēta. Tās izmantojumam nav nekāda zemteksta, izņemot vēlmi radīt pievilcīgu tēlu, kamēr video apliecina cieņu aizgājušo gadu kino.”

Viņš gan piekrīt, ka sieviešu ķermeņi klipā ir pielīdzināti objektiem. Un tas ir tas, par ko publika cepas. Taču viņš uzstāj, ka "objektivizācija" esot daudz maigāka ķermeņa seksuālās kontroles forma, nekā jebkura cita dominantāka seksualizācijas izpausme, jo tā esot pasīva. Turklāt viņš esot centies uzņemt “gaisā pasistu, nenopietnu, phihodēlisku mēslu” un neesot bijis ieinteresēts “paust nekādus politiskus vai sociālus paziņojumus”.

Šos pašus spēles noteikumus viņš būtu gatavs attiecināt arī uz sevi. "...ja es uzņemtu video ar homoerotisku zemtekstu, es ar prieku paņemtu locekli mutē mākslas vārdā, un es esmu hetero.” Tas, protams, vieš cerības, ka viņš ir gatavs iet līdz galam. Ko es savukārt gribētu redzēt, jo ir manīts pietiekami daudz mutes varoņu, kas vajadzības gadījumā spēj mētāties ar skaļiem vārdiem, bet uzņemt tikai kaut ko pamperu reklāmām līdzīgu uz baltojoša fona "jaukā, fotogrāfiskā manierē". Kaut arī es šaubos, ka tas būtu tas, ko vairākums cilvēku vēlētos vērot savos plakanekrāna TV. Diemžēl ... tas nemaina to, ko mēs redzam. Proti, tas nepadara šo psihodēlisko miksli ne par gramu labāku. (Un vispār es režisoru neapskaužu, jo strādāt ar visu nakti plostojušu stāru kompāniju, kas "ieveļas" filmēšanas laukumā, varētu būt visai pagrūti.)

Es nebūšu oriģināla, ja teikšu, ka objektivizācija, proti, cilvēka personības nivelēšana līdz ārējā apvalka līmenim, vispār ir mūslaiku tendence. Tu esi tas, kā tu izskaties. Mēs taču visi pērkam preces, kuras TV kastē piedāvā izskatīgas meitenes, ne jau izkaltušas un dzīvesgudras večas. Kaut arī šī biznesa guru apgalvo pretējo, anorektiskam drēbju pakaramajam smadzenes ir nevēlams bonuss... Ar kosmētikas tirgotājiem ir vēl ļaunāk, jo viņu produkciju reklamē speciāli šim nolūkam izraudzīta "seja". Nosaukums vien ir ko vērts. Nez, kā saucas kāda "Always" reklamējoša būtne - "otra seja"?

Feministes, kas protestē pret tendenci uztvert sievietes kā objektus, vairumā gadījumu mērojas spēkiem ar vējdzirnavām. Es neesmu feministe, es zvēru - es nikni nešķilšu ar rokassomiņu starp acīm vīrietim, kas pieteiksies man palīdzēt uznest augšā pa trepēm čemodānu, taču kaut kas šajā maskulīnajā siekalnieka attieksmē arī mani smagi besī. Taču publika, kas priekšplānā izbīda vēlmi izskatīties un justies seksīgi, jo mūsu laikos visi dara tā, jo sabiedrība to ir atzinusi par pieņemamu, šos objektivizācijas standartus lepni plivina vējā kā paceltu karogu. Tantiņas, kas padomju laikos sabiedriskā kārtā bija uzņēmušās morāles normu pārraudzību un sauca nopakaļ: "Meitiņ, tu izskaties pēc pēdējās slampas!", vai arī kaut ko tamlīdzīgu, ja kāda uzvilka tādu īsāku brunci un plikāku, mazāk cici piesedzošu blūzīti, jātzīstas, ka mani arī tādas ir aplamājušas, laikam ir aizbirušas aiz horizonta līdz ar attiecīgā laikmeta nogrimšanu nebūtībā. Un, paskatoties uz kūpinātajām "vistiņām" ("chicks"/"birds") Rīgā, kuru pavirši uztrieptajam mākslīgajam iedegumam neviena acs nespēs saredzēt cauri, mani sāk mocīt nelāga nostaļģija pēc cilvēkiem, kas par visām varītēm necenšas izskatīties "seksīgi".

No otras puses, kāpēc lieki bojāt nervus dēļ tā, ka nejaušs garāmgājējs, ar savu skatienu nobraukdams pāri tavai pēcpusei vai krūtīm, padara tevi par objektu? Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet, un sievietēm ir tieši tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Ja mēs runājam par Tērneru, viņš būs visbezpersoniskākais piemērs, tad es viņu bieži vien objektivizēju, uzspļaujot viņa liriskajai dvēselei, jo tas puisis nenoliedzami sevi pārdod. (Kāda dāma dalās atmiņās par viņu uzstāšanos Klīvlendā: “[Alekss] lēnām atglauda matus atpakaļ, ejot nost no skatuves, atsegdams savu seksīgo žokļa līniju. Un, ziniet, [es domāju], ka viņš to darīja ar nodomu.” Tas varētu būt šis žests.) Viņš gan par šo zīmēšanos saņem krietni vairāk, nekā meičas no klipa, un viņam nenākas obligāti izģērbties. Angliski citētajā fragmentā es galvenokārt neesmu apmierināta ar to, ka he was fucking not hot enough... Galu galā meitenes arī grib papriecāties... sorry... noslienāt klaviatūru...

Faktiski gala produkts ir klips, kurā visdīvainākie un vanckariskākie tēli ir samesti kopā vienuviet kā raganas burekļu podā. Tas ir ceļš, ko ir gājuši daudzi pirms viņa - uztaisīt kontrastējošu ideju kokteili, un šoreiz tās ir intelektuāļiem domātas atsauces uz šausmu filmām plus seksīgas meitenes kulturālā lūriķa vajadzību apmierināšanai un atslodzei, un tad apgalvot, ka parastie ļautiņi nespēj uztvert dziļo domu. Par savu ģenialitāti nešaubīgi pārliecinātais S. Mofats kādā intervijā īgņojas par pelēkās masas nevēlmi aktīvi iesaistīties viņa spožajā intelekta uguņošanā. “...mani kaitina tas, ka cilvēki tvīto [par “Dr Who”]: "Tas ir pārāk sarežģīti, es nespēju tam izsekot." Nu, varbūt tad vajadzētu nolikt malā telefonu un skatīties."

Bet, meklējot telefonu, ko nolikt malā, lai spētu netraucēti noskatīties šo klipu līdz galam, es atcerējos, kādu Konfūcija citātu no ļoti populārā padomju seriāla “Место встречи изменить нельзя”: “Очень трудно найти в тёмной комнате чёрную кошку, особенно, если её там нет.” Tas nozīmē, ka nav nepieciešams meklēt kaut ko īpašu tur, kur tā nav. Un, šoreiz, runa ir par mākslu.

Pag, kā tad tur bija: "That rock’n’roll, eh?”

"...dog shit rock and roll" IV

IV.

"Can't the flame
Come up to the moth for a change"

          

           "Joining the Dots" ("Arctic Monkeys")

Atšķirībā no pārliecinātajiem leiboristiem "The Manics", "Arctic Monkeys"  gluži pretēji ir slaveni ar to, ka viņi ir apolitiski un pohujistiski. Kas manā skatījumā ir liels pluss, jo roka politizācija man šausmīgi paguva pieriebties tīņa gados. Tāpēc klausīties kaut ko idejiski nepareizu tajā laikā man šķita esam zināma maiga dumpinieciskuma izpausme. Atceros, reiz, kad kāds KP vadonis, man tā nedaudz piemirsies, kurš tad īsti tas bija, sorry, veiksmīgi bija pārvācies uz citiem medību laukiem, un bērēšanas ceremonija jau gāja pilnā sparā, mēs ar draudzeni attaisījām manā istabā logu un uzkrāmējām uz palodzes tumbu, un kad viņi kā allaž taisīja komunistu tribālo troksni sirēnām un svilpēm, es palaidu "Dschinghis Khan" uz pilnu klapi, cik nu tā nabaga tumba spēja pavilkt. Ideja par  paralēlēm ar aziātisko iebrucēju ordām un iespējamajām nelāgajām sekām man, protams, tobrīd nebija pat prātā. I wasn't so deep at that monent.

Droši vien arī obligātā fakinās politinformācijas vadīšana ir atstājusi psihē savas kroplās domāšanas nedzēšamās pēdas, tāpēc politiski pareizie rokmūziķi, lai arī kādi motīvi viņus būtu vadījuši, un šis uzskats man ir saglabājies kopš tiem laikiem, ir marksistiskajai propogandai  visnotaļ izdevīgi un pietiekoši noderīgi ...  idioti. (Par šo īpatņu sugu - gan rakstniekiem un tamlīdzīgiem - labi uzrakstīts šeit.) Tērners gan reizēm spēj izskatīties pēc globāla muļķa, taču, paldies dievam, viņš nav idiots; abreviatūra, kas, ja es pareizi atminos no bērnu dienām, atšifrējās kā "идеальный друг и отличный товарищ", citiem vārdiem - sirpja un āmura grabinātāju pakaļas laizītājs. Un tā ir visai patīkama atšķirība. And what is more - viņa specialitāte tekstos nav iekļaut pārliecinošas atsauces uz PSKP XXVII kongresa materiāliem, kādas astoņdesmitajos būtu bijis iespējams dzirdēt štruntīga padsavienības amatieru ansamblīša izpildījumā:

"We're a mess of eyeliner and spraypaint

D.I.Y. destruction on chanel chic

Deny your culture of consumption

This is a culture of destruction"

           "Stay Beautiful" ("Manic Street Preachers")

Tālajos astoņdesmitajos diskotēkās un, iespējams, arī kaut kur citur, ārzemju skaņdarbu fragmentus, es vēlreiz uzsveru - fragmentus, atļāva atskaņot tikai pēc tulkota dziesmas teksta iesniegšanas izskatīšanai attiecīgajām instancēm. Anotācijā par izpildītāju vislabāk bija rakstīt: kvēls imperiālisma pretinieks un nenogurstošs cīnītājs par mieru visā pasaulē, un tā tālāk. Zem šīs birkas savā laikā varēja pabāzt kaut vai "Culture Club", kas figurēja padomju cilvēkiem ideoloģiski kaitīgo grupu sarakstos. Piemēram, "Karma Chameleon"/"Mainīgā veiksme" - raidījuma vadītājs piesaka dziesmu/videoklipu, kurā parādīta pilsoņu sociāli aktīva rīcība - kopīgiem spēkiem tiek atmaskots un izpeldināts zaglis, kas aplaupījis godīgus ļautiņus, bet mēs pa to laiku varam izbaudīt šo braucienu jautras dziesmiņas pavadījumā. Vai arī "The War Song" - pirms klipa palaišanas ēterā raidījuma vadītājs pārtulko nosaukumu "Kara dziesma" un iepazīstina ar īpaši tam brīdim "aktuālo" tekstu, kurā teikts, ka karš ir muļķīgs, un ļautiņi ir muļķīgi, un mīla ir tukšs vārds dažos dīvainos štābos. Un kvēlo aicinājumu: "Mēs cīnāmies sirdīs, cīnāmies uz ielām, vai ir kāds, kurš vēlas pievienoties?" Abi varianti ņemti iz dzīves.

Praisa kunga elks "The Manics" basģitārists un iepriekš citēto rindu autors Nikijs Vairs uzskata, ka "Arctic Monkeys" ir indī kidiji, kas pūlas izskatīties pēc rokgrupas. Man tiešām nepielec, kāpēc viņš ir tādos ieskatos, un kas ar šo nicīgo apzīmējumu faktiski ir domāts. Iespējams, ka viņam jēdziens "rokgrupa" asociējas tikai ar strādnieku šķiras apzinīgo un domājošo avangardu, bet "indie kidiji" nav ņemami nopietni, jo viņiem spēlēšana grupā, viņaprāt, ir tikai poza, veids, kā pazīmēties savu vienaudžu vidū. (Taču es varu izteikties vēl skarbāk - manuprāt, "Arctic Monkeys" ir visnotaļ puņķaina popsa ar zināmām roka iezīmēm. Un pārsteidzoši labiem tekstiem.)

Pēc viņa domām tā ir vispārēja problēma un ka šobrīd patiešām esot jūtams "politiski apzinīgu jaunu grupu trūkums". Jo neesot vairs skaidru politisko orientieru.un neviena politiskā spēka, ar ko jaunatnei identificēties. Laikmetā, kad centristu politika Lielbritānijā ir uzvarējusi, apstākļi, kas astoņdesmito gadu beigās radīja "The Manics" vairs neeksistē. Apklususi ir arī niknā, bārdas naža asumā uzstrīķētā strādnieku šķiras balss. "Sākot no Džona Laidona, tā allaž ir bijusi klātesoša, pulsēdama cauri kultūrai, un šobrīd tās vairs nav. Tā iespējams vairāk neatskanēs. Un mēs tur neko nevaram darīt."

Šķiru cīņas kontekstā Aleksa teksti, protams, būtu uzskatāmi par "politiski nenobriedušiem", jo viņš parasti raksta par "meitenēm", "vientulību" un "ilgošanos", taču tīri tehniski tšķirība starp vienu, kurš rokstāra karjeras sagāšanās gadījumā grasījās studēt literatūru, un kādu citu, kurš ir studējis politikas vēsturi, domāšanas un tekstveides ziņā ir milzīga un uzkrītoša. Venīgais izteikums, ko Aleksam varētu uzdot par sociālu komentāru, ir tas pats, kuru Praisa kungs jau ir izmantojis sava raksta nosaukumā:

"Presuming that all things are equal

Who'd want to be man of the people

When there's people like... you?"

          "Teddy Picker" ("Arctic Monkeys")

Un kas, ja mēs uz to paskatāmies ciniski, nenoliedzami varētu būt vērsts pret tādiem sociālisma apsēstiem plānā galdiņa urbējiem kā iepriekš minētais kungs. Brīnos, kā viņš vēl nav pamanījies iebāzt Tērneram feisā bezrūpīgajās bērnu dienās sacerētās naivās rindas:

"I ain't got no dollar signs in my eyes that might be a surprise

But its true.

I'm not like you."

          "Perharps Vampires Is A Bit Strong But..." ("Arctic Monkeys")

Britu zociķi vispār ir smags gadījums, jo viņiem nepierāpo, kāda parodija faktiski bija dzīve zoodārzā aiz dzelzs priekškara... "Ja pie varas būtu citi cilvēki," tas ir pārliecinošākais arguments, kas dzirdēts no tās puses... Nu, ko, pateikuši to, viņi ar veiksmīgi izpildītas misijas apziņu var sastingt strausa pamatstājā un mierīgu prātu atkal iedzīt galvu informatīvajās smiltīs, jautri dungojot  "But freedom of speech won't feed my children..." Simplz.

"... dog shit rock and roll" III

III.

“It's a necessary evil
No cause for emergency...”

          “My Propeller” (“Arctic Monkeys”)

Šis dalījums pēc apkaklīšu krāsas Britos joprojām ir visnotaļ dzīvs. To pierādīja saruna ar Džefu Rīgas lidostā, gaidot reisus - es lidoju uz Lūtonu, čalis - uz Stanstedu kādas stundas vēlāk, un es viņam it kā starp citu apvaicājos par viņa šķirisko piederību. Džefa reakcija bija visai nepārprotama. Viņš pavērās manī ar tādu skatienu, it kā es būtu pateikusi kaut ko nepiedienīgu. "Es neesmu ne-e-k-ā-da strādnieku šķira!" viņš manāmi aizskarts novilka.

Cik noprotams, piederība strādnieku šķirai nav nekas tāds, ar ko mūsdienās kāds īpaši lepotos. Vinstons Smits kļūdījās, teikdams, ka nākotne pieder proletariātam. Nenoliedzami vairumā gadījumu tas automātiski nozīmē vien sliktu izglītību, prastumu (nejaukt ar "vienkāršību"), aprobežotību. Skaļu rīkli un smagu dūri. Lielas un nepamatotas prasības. Atcerēsimies kaut vai 2011. gada Londonas "nemierus", kad britu tautas labākie dēli un meitas (lasīt, "lumpeni" jeb "salašņas") cēlās “idejas” aizgrābti laupīja veikalus. (Jo tas ir tieši tas, kas notika. Laupīšanas, grautiņi, ļaunprātīgas dedzināšanas. Pietiek palasīt tā brīža angļu presi, lai tas taptu pavisam skaidrs. Daudziem "protestētājiem" pat nepierāpoja, pret ko viņi protestē. Bet, kā žurnālistam izteicās kāds no striķa norāvies tīnis, tas esot "aizraujoši", turklāt skolā šobrīd neesot jāmācoties, un "visiem ir daudz brīva laika".) Un viņi zaga ne jau pārtiku. Nē, viņi nebija badā - viņus vairāk interesēja dārgas rotaļlietas: spēļu konsoles, datori, mobilie telefoni, plazmas TV, modīgi sporta tērpi un krosenes, dārglietas, spirtotie un cigaretes... šādi viņi centās izlīdzināt sociālo nevienlīdzību, ko pie varas esošie "the fed"/"paēdušie" esot tiem uzspieduši. Viņiem taču arī pienākas. Kaut gan, ja kāds sociālā protesta vārdā sāk laupīt džinsus "Primark", kā tas notika Bromlejā un Luišemā, tad es atļaušos neizteikties…

Strādnieku šķiras attieksmi pret pasauli raksturo trīs pamatnostādnes - lepnums par paveikto darbu, kas noslāņošanās un vienkāršās tautas izteiktas lumpenizācijas rezultātā kļuvis mazāk jūtams, riebums pret pastāvošo iekārtu* un “konkrēts strādnieku šķiras niknums”, kas, kā uzstāj "The Manics" idejiskais līderis Nikijs Vairs, "ir dažos cilvēkos" un “nepakļaujas kontrolei”. “Tā ir viena no manām teorijām. Jūs tam varat izsekot no Marka T Smita un Džona Laidona līdz Ianam Makkullenam un no Morisija līdz Līamam Galaheram un, protams, man.”   "Tas ir mūsos," viņš saka. "Vēlme pierādīt sevi."   

Taču tie, kam ir izdevies reāli pierādīt sevi un kas dzīvo labāk, vairs neuzsver savu piedrerību proletariātam. Ir nācies dzirdēt: “Mani ienākumi ir vidusšķiras līmenī, un mans dzīvesveids atbilst priekšstatam par to, kā būtu jādzīvo vidusšķiras pārstāvim.”  Tālab neapzinīgie strādnieku šķiras un citi vienkāršās tautas īpatņi ir pati redzamākā un dzirdamākā pelēkās masas daļa. Džeremija Kaila kontingents. Šaubos, ka šobrīd atrastos kāds, kas skaidrā prātā veltītu tai tik pacilātas rindas kā Raiņa "Tev, pamatšķira". 

Droši vien bija pamatots iemesls, kāpēc Ļeņins proletariātu izraudzīja par "revolūcijas hegemonu". Un es esmu gandrīz vai pārliecināta, ka tas notika tā vienkāršā iemesla dēļ, ka strādnieku šķira ir lēti pārliecināma ārdīties un graut. Meklēt neeksistējošus vainīgos savas nožēlojamās eksistences attaisnošanai. Un vēl būtiski ir tas, ka strādnieku šķiras nekritiskajiem prātiņiem veikls muldoņa, kāds nenoliedzami bija biedrs Ļeņins, var iebarot jebko. Jo iesmērēt pasaciņu par ļaunajiem buržujiem un kulakiem domāt un spriest radušajai "svārstīgajai inteliģencei" bez šaubām nāktos daudz, daudz grūtāk, vai ne?

Nenoliedzami, proletariāta vadonis spēlēja uz pareizajām notīm. Vēsturiski strādnieku šķira allaž ir izcēlusies ar aizdomīgumu un neiecietību pret visu savādāko – vai nu tas būtu ģērbšanās stils, muzikālā gaume, vai arī izglītības līmenis. Tērneram pietika uzvilkt "Yves Saint Laurent" žaketi, lai viņš tiktu pasludināts par strādnieku šķiras interešu nodevēju, modes ākstu un ko tur tik vēl ne. "Šie "Arctic Monkeys" ir pārmaksātu pozētāju varza, kas pretenciozi spekulē ar strādnieku šķiras apziņu," ir tipisks proletāriāta pārstāvja domu gājiens. Kas nav ar mums, tas ir pret mums. 

Godīgs britu strādnieku šķiras eksemplārs ciena futbolu, deviņprocentīgo poļu alēnu, paštītas cigaretes, “zāli”, ko visai daiļrunīgi pierāda Džeremija Kaila šova dalībnieki, un nacionālo loteriju, kurā vienā jaukā dienā cer laimēt miljonus. Viņam ir raksturīgi domāt vēlējuma izteiksmē: "Ja man būtu nauda, tad...", taču, bez šaubām viņam tās nekad nebūs vienkārša izglītības un uzņēmības trūkuma dēļ. Jebkura darāma lieta viņu tracina. Mērķi parasti tiek nosprausti nākotnē, bet tagadnes nedarīšanai atrodas kaudze iemeslu, un reizēm atrunas var būt ļoti muļķīgas un bērnišķīgas, piemēram, es to nedarīšu, jo šodien ārā līst un man nav noskaņojuma kaut ko darīt.

Viņi pieķeras pārbaudītām vērtībām un ir grūti pārliecināmi mainīties. Šie paši motīvi raduši atspoguļojumu arī padomju literatūrā. Mūsdienās gan tas ir nedaudz gājis mazumā: cik es esmu manījusi, strādniekiem ir kruti telefoni un citi gadžeti, taču zināms vecmodīgums ir saglabājies. Līams Galahers: "Klausīties [mūziku] platēs ir vienmēr bijis [īstais smeķis] priekš manis. Es pat nezinu, kas "Spotify" ir. Pirmā plate, ko es nopirku un kas reāli izmainīja manu dzīvi, bija "The Stone Roses" albums. Atminos, ka es to nopirku Bērnedžā. Un tad es nopirku "Greggs" maizīti tūlīt pēc tam. Un lielu dozu "zāles". Es zinu pavisam precīzi, ko es darīju tai dienā."  

Ģērbšanās stils pa daļai abu dzimumu pārstāvjiem ir tipisks trennūzeņu un sporta jaku šiks, kā to var redzēt "When The Sun Goes Down" video, kas gan ir droši vien ir gana ērts, bet izskatās briesmīgi. Viņiem piemīt izteikts paškritikas trūkums, sajūsma par savu unikālo personu un saviem sasniegumiem - tipisks olu izdējušas vistas sindroms. Īpaši neatvairāma šī nesagraujamā pārliecība paliek pēc pāris glāzēm kaut kā stiprāka. Un Līams Galahers, spriežot pēc izteikumiem, nenoliedzami idejiski atrodas šīs amorfās masas avangardā: ‘I ain’t no fucking celebrity. I ain’t no dickhead, man. I’m a rock star and I don’t fucking arse about.’ Un: ‘I’m a rock’n’roll star at half eleven in the fucking morning.’

Man ir bijušas vairākas sastapšanās ar britu strādniecības "ziedu". Vienā gadījumā manāmi ielacies idiots iedomājās mētāt dižo varoni, jo Ričarda vecākais dēls bija nolicis mašīnu nepareizā vietā. Acis pārbolījis un cigareti mutes kaktiņā iestūķējis, aktīvi žestikulēdams, viņš kaut ko bļaustījās par "dranķa ārzemniekiem" un tā tālāk. Vajadzības gadījumā es spēju būt ļoti rupja, taču šoreiz pārmaiņas pēc es ar viņu runāju mierīgi un pieklājīgi. Es laipni paskaidroju, ka es saprotu viņa sāpi, un ledaini palūdzu izvākt no mutes cigareti un pārstāt uz mani bļaut, ja viņš vēlas kaut ko panākt. Pretējā gadījumā viņš ar visiem saviem draudiem var vākties pie velna. Puisis, protams, nomierinājās, redzams, ka pie šādas uzvedības tas "scum of the earth" nebija radis. Ričards pēc tam teica, ka noteikti man kā dāmai tas esot bijis pārāk skarbi. Es atbildēju, ka man ir nācies saskarties ar ne tādiem padzērušiem ķēmiem vien, un, kā likums, tāds eksemplārs var necerēt, ka es atļaušu viņam kāpt sev uz galvas.

Faktiski tas, ka viņi pieder strādnieku šķirai, viņiem ir rakstīts gandrīz vai uz pieres. To pasaka priekšā noteikta slāņa leksikas lietojums. "Say 'er she's a fookin' nutte’. Das stupid bitch... She's taking a piss!" Noklausīts uz ielas. Un - parasti - viņiem ir visai izteikts akcents.Kad blakussēdošs eksemplārs visu ceļu no Kanuka savā fakinajā mobilajā bārstīja līdzīgas frāzes, man patiešām uzmācās kārdinājums uzbļaut viņam saprotamā valodā: ‘You, fucking idiot, shut up your fucking fuck!’ Kas, pavirši latviešu valodā tulkojot, nozīmē: "Tu, ar pirkstu taisītais idiot, aizver savas nožēlojamās žaunas!"  Vai arī kaut ko tamlīdzīgu - pēc izvēles izraugoties piemērotus vienkāršrunas apzīmētājus un piemeklējot atbilstošu vulgārismu vārdam "mute". Krievu valodā tulkojums būtu gandrīz vai adekvāts: “Ты, ебанный идиот, закрой свою ебанную пасть!”

Jāteic, ir viena lieta, ko es nekādi nevaru noliegt - PSRS izglītības sistēma bija līmenī. Izņemot dažus galīgi atsaldētus eksemplārus, man ar kaut ko tādu nav gadījies saskarties. Man ir prasīts nosaukt priekšā pa burtiem vārdus, un "cheese" ir bijis pats ģeniālākais piemērs. 

Jēdziens “intelektuālisms" strādnieku aprindās netiek saprasts pozitīvā nozīmē. Džons Lenons, kurš nebija nebūt nekāds dulburis, tālajā 1963. gadā atzinās, ka no mēģinājumiem būt intelektuālim viņam piemetas krampji.  Un tāpēc mani pamatīgi izbrīna fakts, ka Praisa kungs tik uzstājīgi pieskaita "Arctic Monkeys" grupām, "kas nākušas no tautas", jo aizstāvētā vienkāršā tauta Aleksa mesidžu vienkārši neuztvertu.  "Necenties izklausīties pēc intelektuāļa, Tērner,” kāds nelabvēlis komentāros pamāca Aleksu par viņa pateicības runu Britu mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā, “tu tiešām sāc atgādināt nožēlojamu vidusskolnieku." Jo, kā izteicies cits mūziķis Kele Okereke: "...lai pierādītu savu autentisko strādnieku šķiras izcelsmi [Britos], tev jābūt nesamaitātam ar augstās izglītības efemēru."  

Strādnieku šķirai patīk, ja kāds cits tai autoritatīvā balsī pastāsta, kas ir labs un kas – slikts. Tāpēc viņu iecienītās TV pārraides ir tās, kas saliek punktus uz visiem “i” un it kā stāsta “par dzīvi” – “Skip”, “Benefits Britain: Life On A Dole”, “Jerry Springer Show”, “Jeremy Kyle Show”, “Coronation Street”, “Emendale”, “Hollyoaks”, “Eastenders”… Jo lasīt grāmatas nav stils. Kā man izteicās kāds biedrs vidējos gados, grāmatas esot domātas bagātajiem.

Brāļi Galaheri šo attieksmi ir formulējuši pārsteidzoši kodolīgi:

"I live my life for the stars that shine

People say it's a waste of time

When they said I should feed my head

That to me was just a day in bed"

          "Rock'n'Roll Star" ("Oasis")

____________________

* Protams, sakārtotā sociālā sistēma, kas ļauj gadiem saņemt pabalstus, viņiem neriebjas. To, cik humāna ir valsts, iespējams secināt no lielā darba nespējas pabalstu skaita, kas tiek piešķirts personām, kas cieš no depresijas, veģetatīvās distonijas un... aptaukošanās.